Žanis Lipke

Slēptuves

Uzsākot savu glābšanas misiju, Žanis Lipke no geto un darba nometnēm izglābtos cilvēkus slēpa dažādās vietās Rīgā, Daugavas labajā krastā. Pati pirmā slēptuve tika izveidota patērētāju biedrības „Vienība” noliktavās, kas atradās pretī kinoteātrim „Lāčplēsis”. Žanis pats kādreiz šajās noliktavās bija strādājis, tāpēc tās bija viņam brīvi pieejamas. Pirmie izglābtie tur tika nogādāti 1941. gada decembrī. Tomēr ilgstoši slēpt izglābtos šajā noliktavā bija bīstami, tādēļ tika izveidota vēl viena slēptuve Žaņa drauga Barneta Rozenberga darbnīcā zem kafejnīcas „Flora” Brīvības ielā 35. Tomēr arī tur ilgstoši uzturēties nebija droši, un pirms Jaunā gada  izglābtie tika pārvesti uz Miera iela15, kur savā dzīvoklī viņus uzņēma vēl kāds Lipkes draugs – Edgars Zande. Par tālākajiem notikumiem Grigorijs  Ārensburgs, viens no izglābtajiem, stāstīja, ka 1942. gada  janvārī Žanis pārcēla ebreju grupiņu uz nelielu darbnīcu Avotu ielu 75 pie sētnieka Andreja Graubiņa. Žanis viņus apgādāja ar esesiešiem nozagtiem ieročiem. Kad paslēpni atklāja policija, vīri nepadevās, bet mira nevienlīdzīgā cīņā. Graubiņu spīdzināja, vēlāk nomocīja Dahavas nometnē.  Vēlāk vēl viena slēptuve tika izveidota pie Žaņa drauga Kārlis Jankovska kādā tukšā kantorī Marijas (tagad Čaka) ielā 101, kur pirms kara Lipke pats bija strādājis. Šajā slēptuvē daļa izglābto sagaidīja padomju armijas ienākšanu 1944. gada 13. oktobrī.

Paralēli slēptuvju iekārtošanai dažādās vietās Rīgā, Žanis savās mājās slēpa ģimenes draugu Haimu Smoļanski – pirmo izglābto. 1941.-1942. gada ziemā cilvēku izmitināšana Rīgas slēpņos un paša mājā kļuva pārāk bīstama. Lipke nolēma  izveidot slēptuvi zem malkas šķūņa, kas atradās turpat blakus mājai. 1942. gada janvārī pašu spēkiem pa nakts tumsu tika izrakts pirmais bunkurs un pašā sākumā tajā izmitināti apmēram 4 cilvēki. 1942. gadā izraktais bunkurs līdz ar pirmo atkusni sabruka. Uzreiz pēc tam Žanis izbūvēja jaunu bunkuru, jau daudz pārdomātāk. Bunkurā zem šķūņa vienlaicīgi no 1942.gada – 1944.gada vasarai dzīvoja 8 – 12 ebreji.

Pēc kara Žanis bunkuru izmantoja kā auto remontbedri.  Laika gaitā bedre iebruka un arī sākotnējais malkas šķūnis nav saglabājies, 1980. gados tas nodega. Memoriāla veidotāji, pirms muzeja celtniecības, Lipkes ģimenei uzcēla jaunu malkas šķūni tajā pašā vietā, kur reiz stāvēja vecais šķūnis ar slepeno bunkuru.

Žanis meklēja arvien jaunas slēptuves un centās izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku. Kopā ar Kārli Jankovski tika organizētas vairākas grupu bēgšanas no koncentrācijas nometnēm – „Kaiserwald” Mežaparkā, un tās filiālēm Daugavgrivas ielā, Vecmīlgrāvī, Spilvē, Strazdumuižā un Balasta Dambī, kā arī  fabrikā “Lenta” un Sarkandaugavā.

Šiem cilvēkiem bija nepieciešams drošs patvērums un to deva iepazīšanās ar Frici un Žani Rozentāliem un viņu draugu Jāni Unduli – puišiem no Dobeles. Tā 1943. gada 10. maijā pirmie divi bēgļi – Libhens un Ulmans – paslēpušies Jāņa Brieža automašīnā, veica aptuveni 80 km tālo ceļu līdz Dobelei. Šo ceļu kartē iezīmē sarkans gaismas stars, kas savieno abas pilsētas. Lipke savās atmiņās stāsta, ka atvedis bēgļus uz Žaņa Rozentāla māju Annasmuižā, 10 km no Dobeles un saimnieks tos  paslēpis siena gubā. Sākums bijis veiksmīgs, bet Lipke meklēja jaunas slēptuvju vietas, kuras atrada Fricim Rozentālam un Vilhelmīnei Putriņai piederošajās „Miltiņu” mājās. Drīz pēc tam Lipke iepazinās ar Dobeles pagasta vecāko Vili Bīnenfeldu, kurš palīdzēja organizēt slēptuves vēl divās lauku mājās – „Rešņos”, kuru īpašnieks latviešu leģionārs bija ilgstošā prombūtnē, un „Mežamakos”, kas piederēja Jānim Milleram. Lai mazinātu aizdomas, Rešņos uz dzīvi pārvācās vairāki uzticami cilvēki, tostarp arī kāds vietējais zemnieks, kas tur saimniekoja, strādāja lauku darbus, tajā pat laikā slēpjot un aprūpējot izglābtos. Gandrīz visi Dobeles pagastā paslēptie bēgļi tur arī sagaidīja kara beigas un, pateicoties Žanim un viņa uzticīgajiem palīgiem, izdzīvoja.

Malkas šķūnis pie Lipkes mājas Ķīpsalā
Bunkurs zem šķūņa. Žaņa jaunākā dēla Zigfrīda zīmējums.
Annasmuiža
Annasmuiža
Miltiņi
Miltiņi