Žanis un Johanna Lipkes
    Vai cilvēks var būt cilvēku glābējs? Mēs zinām, ka Kristus ir pasaules un cilvēku glābējs, bet kas bija Žanis Lipke? Uz medaļas, kura viņam tika pasniegta 1977.gadā – Taisnīgajiem starp tautām - ir rakstīts:  „Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli.”
    Dievs katram cilvēkam zem sirds ir palicis to vienīgo, kas atšķir viņu no dzīvnieka. Tā ir mīlestība. Mīlestība ir Gars. Lipke bija cilvēks – Viss Cilvēks.


Jānis (Žanis) Lipke

    Jānis Lipke, saukts Žanis (1.02.1900. – 14.05.1987.), dzimis Jelgavā, miris Rīgā. Latvietis, trīs klašu pamatskolas izglītība. Līdztekus dzimtajai valodai, pārvalda arī krievu un vācu valodu.
    Viņa tēvs Jānis strādāja par grāmatvedi, krita Pirmajā pasaules karā. Māte Paulīna bija mājsaimniece, aizgāja mūžībā 1920. gadā.
No 1919. līdz 1920. gadam Lipke dien latviešu strēlnieku 7. divīzijas 2. artilērijas bataljonā. 1920. gadā Jānis Lipke salaulājas ar savu līgavu – septiņpadsmitgadīgo jaunavu Johannu, kura kļūst par viņu trīs bērnu māti un uzticamāko sabiedroto cilvēku glābšanā Otrā pasaules kara laikā. 1938. gadā viņi noīrē nelielu mājiņu Rīgā, Ķīpsalā, netālu no Daugavas krasta. Mazā Balasta iela 8 kļūs par nozīmīgāko patvēruma vietu izglābtajiem.
    Līdz 1940. gadam Lipke strādā Rīgas ostā par krāvēju un dokera strādnieku. Viņš ir fiziski spēcīgs, taisnīgs un godprātīgs vīrs. 1941. gada vasarā, pašā kara sākumā, nacistu karaspēks ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas un Rīgu. Hitleriskās Vācijas propagandas mašīnas izvirzītais lozungs, – Nost ar žīdiem! - sasniedza mērķi. Ne viens vien latvietis iesaistījās holokausta noziegumos.  Tomēr Latvijā bija arī tādi, kuri, riskējot ar savu un savu tuvinieku dzīvībām, glāba no nāves vajātos cilvēkus. Viens no tiem bija Jānis (Žanis) Lipke.
    Lai izvairītos no tiešas sadarbības ar vācu varas iestādēm un nekļūtu par ieroci viņu rokās, Lipke pieteicās un pabeidza vācu komandantūras rīkotos gaisa aizsardzības, ugunsdzēsības un pašaizsardzības kursus, tā iegūdams iespēju brīvi pārvietoties kara laika apstākļos. Lipke sāka strādāt vācu gaisa spēku „Luftwaffe” noliktavās, tā saucamajos „Sarkanajos spīķeros”, netālu no Rīgas geto, bet pēc pusotra gada – upes kuģniecībā par krasta bocmani. Strādādams noliktavā, Lipke panāk no vācu valdības, lai darbam par palīgstrādniekiem norīkotu jaunus, spēcīgus ebreju puišus no geto.
    Viņš plānoja ne vien izglābt kādu ebreju, lai kaut kur uz laiku noslēptu, un pēc tam ar viņu notiktu, kas notikdams, bet arī psiholoģiski sagatavoja izglābtos cilvēkus dzīvei ilgstošos ekstremālos apstākļos. Lipke zināja, ka iecerēts iztīrīt geto. Divās naktīs - 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī uz Rumbulu aizveda un nošāva 25 tūkstošus ebreju.
    Kad Rīgas geto tika likvidēts, viņš organizēja ebreju glābšanu no „Kaizerwald”, Ganību dambja un Ķīpsalas koncentrācijas nometnēm, kā arī fabrikas „Lenta”.
    Sākumā Lipke izvietoja izglābtos dažādās vietās Rīgā. Kad situācija kļuva pārāk bīstama, Lipke nolēma pārvest bēgļus pāri Daugavai uz savu māju Ķīpsalā un noslēpt viņus zem malkas šķūņa izraktajā bunkurā. Laika periodā no 1942. līdz 1944. gadam tur pastāvīgi uzturējās 8 – 12 cilvēki. Viņi tika apgādāti ar pārtiku, apģērbu, siltumu, gaismu, pat radioaparātu un ieročiem. Kad izglābto skaits palielinājās un bunkurā vairs nebija vietas, Lipke organizēja izglābto pārvešanu uz 80 km attālo Dobeles pagastu. Viņš noslēdza līgumu par kādas mājas nomu ar pagasta vecāko Vili Bīnenfeldu un vienojās ar vēl divu māju saimniekiem. Viņi palīdzēja noslēpt speciāli ierīkotajos bunkuros un apgādāt ar pārtiku izglābtos ebrejus. Tā bija ārkārtīgi riskanta operācija, jo risinājās karadarbības zonā, tālu no Rīgas. Ir zināms, ka ar uzticamu cilvēku palīdzību Lipke izvietoja un slēpa Dobeles pagastā 36 cilvēkus. Starp viņiem bija arī viena ebreju sieviete ar meitiņu, viens latvietis, kā arī ukraiņu tautības krievu armijas kara gūsteknis.
    Viņš iesaistīja šajā bīstamajā cilvēku glābšanas misijā aptuveni 25 (!) palīgus. Tie bija vienkārši strādnieki, šoferi, māju saimnieki, pusaudži, pagasta vecākais, Dobeles slimnīcas galvenais ārsts, dažādu ticību un tautību cilvēki un, protams, Lipkes ģimene – sieva Johanna un dēli Alfrēds un Zigfrīds. Neviens Žani Lipki ne reizi nenodeva. Viņš spēja izveidot tik unikālu glābšanas mehānismu, ka izdzīvoja gandrīz visi izglābtie un visi iesaistītie glābēji.
    Izveidojot Memoriālu, mēs gribam atklāt sabiedrībai cilvēka personību, kas ir tik pat nozīmīga Latvijai kā citas, kuru vārds izskanējis tālu pasaulē – arhitekta Gunāra Birkerta, diriģenta Marisa Jansona, baletdejotāja Mihaila Barišņikova vai kinorežisora Sergeja Eizenšteina. Viņi ir mūsu garīguma un pašapziņas paudēji; viņi ir mūsu dvēsele un sirdsapziņa. Arī Žanis un Johanna Lipkes ir starp tiem, kuri patiesi pelnījuši saņemt mūsu tautas apbrīnu,  cieņu un mīlestību.

Viktors Jansons
Iepriekšējā lapa


Žanis Lipke
Johanna Lipke
Diploms, kas tika pasniegts 1977.gadā Izraelā, kā pateicība par cilvēku glābšanu Johannai un Žanim Lipkem.


© “Žaņa Lipkes memoriāls” Biedrība 2012    © Dd studio 2013
LV
/
EN


Projekts: Pagrīdas Rīga